Kā ārzemniekiem tika stāstīts kā izrunāt “Piņķi”, jeb Rīgas Reģionālā sesija’12

Parasti jauno gadu iesāk ar glāzi šampanieša. Tellus gadījumā tā bija desmitā EJP Latvija Reģionālā sesija, kas norisinājās Piņķos. Tā noritēja skolēnu ziemas brīvlaika beigās- no piektā līdz septītajam janvārim. Rīgas Reģionālā sesija pulcēja ap 60 delegātu no Rīgas, Rīgas rajona, kā arī no Zviedrijas un Vācijas. Moto- „Mūsu laiks, lai veiktu pārmaiņas” bija arī galvenā ideja, kas caurstrāvoja sesiju.

Vai Eiropai jāiejaucas situācijā, kas šobrīd valda Krievijā saistībā ar Valsts Domes vēlēsanām, vai Eiropas savienībai būtu jākļūst par Eiropas Savienotajām valstīm, kā apturēt Baltijas jūras piesārņojumu? Tie ir tikai daži jautājumi, uz ko jauniešiem triju dienu laikā bija jārod atbildes. Grupēti septiņās komitejās kopā ar saviem komiteju vadītājiem, delegāti pūlējās rast atbildes uz jautājumiem, kas jārisina tieši šobrīd, lai pēc tam prezentētu savu darbu citām komitejām un debatētu.

Sesija varēja lepoties ne vien ar Signi Grozniju un Anci Rudzīti galveno organizatoru lomā, ļoti starptautisku vadību, ko sastādija sesijas prezidente no Polijas Zosia Wasik un viceprezidenti Karin-Liis Lahtmäe no Igaunijas un Sebastian Hosu no Rumānijas, preses komandu, ko vadīja redaktori Kārlis Caune un Andre Tamm (Igaunija), bet arī ar lieliskām telpām Latvijas Starptautiskajā skolā.

Latvijas Starptautiskā skola (International School of Latvia) tika dibināta 1994. gadā un sākotnēji atradās Jūrmalā, Bulduru dārzkopības vidusskolas telpās. Līdz ar skolas izaugsmi un skolēnu skaita palielināšanos, tika lemts, ka jārada savas telpas, uz kurieni pārcelt mācību iestādi. 2006.gadā tika sākta projekta izstrāde, lai radītu jaunās skolas telpas. Pašreiz, skolas ēka Piņķos, kurā otro semestri mācās bērni izmaksāja ap pieciem miljoniem eiro. Projektu finansiāli atbalstīja Austrijas Banka (UniCredit Bank Austria AG), savukārt celtniecības darbus uzņēmums SRV. Skolā mācās aptuveni 220 skolēnu, no kuriem ap 80 ir vidusskolas klasēs. Šī ir vienīgā skola Latvijā, kas apmāca audzēkņus no bērnu dārza līdz 12. klasei, kurā pieejamas mācības starptautiskā bakalaureāta (turpmāk – SB) (international baccalaureate) programmā. Skolu vada Dr. Lerijs Molaceks (Larry Molacek), ar kuru arī norisinājās saruna.

Nereti skolās, pēc tam, kad tajās notikuši Eiropas Jauniešu parlamenta pasākumi, uz mums raugās ar zināmu skepsi. Neformālās izglītības atzīšana vispārīgā līmenī vēl tikai notiek. Kāds ir Jūsu skatījums uz šo?
Izglītība pastāv dažādās formās. Tas, ko mēs cenšamies panākt ir, lai cilvēki saprastu, ka katrs kontakts ar bērnu spēj uzlabot izglītības kvalitāti. Mēs cenšamies izmantot „sage on the stage” pieeju mācot skolēnus. Svarīgi ir dot viņiem iespēju risināt problēmas, nevis dot vienu atbildi par to, kā lietas ir izdarāmas.

Tātad, jūs varētu nosaukt par netradicionālu skolu?
Jā, laikam jau tā sanāk. Vismaz salīdzinot ar to, kā mēs uztveram notiekošo valsts skolās, mūs var skatīt kā skolu ar ļoti netradicionālu pieeju. Atšķirība slēpjas, laikam jau, tajā, ka mēs cenšamies pasniegt mūsu priekšmetus izmantojot dažādas pieejas. Katram skolotājam jāspēj mainīt pieeja, ja kāda cita nestrādā. Tieši šī dažādība spēj dot rezultātus.

Kā Jums ir izdevies izveidot kontaktu ar šīm valsts skolām?
Jāsaka, ka diemžēl mums nav izdevies izveidot pastāvīgu saikni ar kādām citām skolām. Mēs zinām, ka, piemēram, Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā arī ir iespējams mācīties SB programmā. Tomēr tas ir turpat vai viss. Esam mēģinājuši veidot kādu sadarbību, taču mums nav sekmējies.

Un kā veicas ar sadarbību pašvaldību līmenī?
Viena no mūsu pamata idejām, ar ko strādājam, ir tā, ka tas ir mūsu pienākums sniegt kaut jel ko pretim sabiedrībai. Skola un sabiedrība nav kaut kas norobežots, mēs pastāvam līdzās. Tātad mēs arī cenšamies izveidot pēc iespējas labāku kontaktu ar vietējo pašvaldību. Vēl esot Bulduros mums bija veiksmīgs sadarbības modelis ar Jūrmalas pašvaldību, un arī šeit, Piņķos esam sākuši sadarbību. Mūsuprāt, tikai atverot skolas durvis cilvēkiem, kurus interesē izglītība, kas ir entuziasti savā jomā, mēs esam spējīgi ienest skolā šo te pozitīvo domāšanu, kas palīdzētu arī darba procesā.

Kas, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums vietējai pašvaldībai no tā, ko Jūs „dodat atpakaļ”?
Šobrīd mēs esam pietiekami veiksmīgi, lai spētu piedāvāt stipendijas vietējiem skolēniem. Mēs apzināmies, ka dažiem vietējiem iedzīvotājiem bērna apmācība mūsu skolā uzliktu lielu finansiālo slogu. Līdz ar to, šobrīd mums ir divi skolēni vienpadsmitajā klasē, kuriem skola nosedz mācību maksu, un nākamgad šāda iespēja tiks dota vēl diviem skolēniem, kas uzsāks mācības 11.klasē, kopumā, tātad tās būtu četras stipendijas.

Vai ir vēl kāds, ar ko Jūs sadarbojaties, izņemot pašvaldību?
Godīgi sakot, nē. Pašvaldība ir izcils atbalsta punkts, bet ar to viss arī noslēdzas. Šķiet, ka vispārējs izpratnes trūkums par mūsu skolu un tas, ka neesam taisījuši kādas PR kampaņas, lai radītu šo izpratni, ir tam par cēloni. Tādēļ arī daudziem rodas stereotipiski aizspriedumi, ka esam skola, kurai rūp tikai nauda, kas liedz izveidoties kārtīgam, abpusējam kontaktam.

Un kā ministrija skatās uz sadarbības iespējām? Tomēr Latvijas mērogā Jūs noteikti neesat pieskaitāma pie mazajām skolām. Vairāk kā divi simti skolēnu ir vērā ņemams skaits.
Ministrija, šķiet, ir pieņēmusi kā faktu to, ka Latvijai ir nepieciešama starptautiskā skola. Tomēr galvenais, ar ko mēs strādājam, ir gan ārzemnieku bērni, kad viņu vecāki ir ieradušies strādāt Latvijā, gan arī repatriantu bērni, kas tomēr vēlas, lai bērniem būtu saikne ar savām saknēm. Ik pa laikam tiekamies arī ar Izglītības un zinātnes ministrijas darbiniekiem, lai pārrunātu attiecību attīstību. Janvārī tikāmies arī ar Ķīļa kungu.

Ja runājam par problēmām, tad jājautā, vai Jums nešķiet, ka tieši šādas skolas, kurās iespējams studēt SB programmās veic zināmu daļu pienesuma pie tā, ka daudzi jaunieši pošas prom no Latvijas līdz ar skolas beigšanu?
Gluži pretēji. Nespēju gan vērtēt to, kā tas noris citās skolās, kaut vai Rīgas Valsts 1.ģimnāzijā, bet mūsu skolēni paliek šeit. Protams, ir skolēni, kas nekad Latvijā nedzīvos pēc mūsu skolas pabeigšanas, bet ir jāsaprot mūsu specifika. Ja skolēns ir, piemēram, diplomātiskajā korpusā darbojošos vecāku bērns. Un viņi, līdz ar skolas beigšanos arī atgriežas dzimtenē, lai kur tā arī būtu. Ir grūti sagaidīt, ka šis bērns pastāvīgi paliks Latvijā. Tomēr repatriantu un vietējie bērni paliek studēt šeit.

Vai ir kāds no ārzemniekiem, kas ir palicis?
Jā, ja nemaldos tad pat vairāki, bet viens puisis noteikti palika Latvijā, šobrīd studē medicīnu. Vietējiem ir jāsaprot, ka SB programma nodrošina to, ka viņi patiesi mācās un māk to darīt. Esmu dzirdējis runas par to, ka Latvijas augstskolasir tādā līmenī, ka ar SB diplomu palikt mācīties šeit esot nepārdomāts lēmums, bet es uzskatu, ka Latvijā augstākā izglītība ir ļoti pieklājīgā līmenī ar jebkāda veida diplomu. Tieši no mūsu skolēniem mēs sagaidītu, ka viņi paliktu šeit un dotu savu pienesumu, lai uzlabotu sistēmu un kvalitāti, nevis pretēji.

Tas, šķiet, sakrīt ar jūsu uzskatiem par sniegšanu sabiedrībai. Kādas tam ir iespējas un šķēršļi?
Jā, tieši tā, katram ir iespēja sniegt atbalstu sabiedrībai. Mūsu skolēniem lielākais šķērslis, šķiet, ir valodas prasmes. Daudzi tomēr neprot runāt latviski, lai gan tā tiek pasniegta pamatlīmenī. Līdz ar to mums ir vairāk bijusi sadarbība ar dažādām vēstniecībām  nekā Latvijas jauniešu organizācijām. Tomēr pat ar visiem mūsu ierobežojumiem šajā ziņā, mēs esam palīdzējuši dzīvnieku patversmēs un citviet, kur notiek mazāka tiešā saskarsme ar cilvēkiem. Tomēr katram no mums ir iespēja palīdzēt sabiedrībai, ja vien ir vēlēšanās.