Kad atbrauc Signe?*

Ņemot vērā to, ka šobrīd ir iespējams pieteikties, lai kļūtu par 2013.gada Rīgas Reģionālās sesijas Galvenajiem organizatoriem un pavisam nesen ir tikušas izvēlētas divas organizatoru komandas – LNC’13 un KZRS’12 sesijām ir skaidrs, ka šis postenis šobrīd ir dikti aktuāls. Tādēļ arī nolēmām, ka ir vērts aprunāties ar Signi Rudoviču. Viņa ir, nepārspīlējot, vispieredzējušākais organizators kāds vien Tellus ir un nereti tieši viņas kritiskā acs ir tā, pateicoties kurai izdodas celt sesiju kvalitāti.

*”Kad atbrauc Signe?” ir tipiskais jautājums, ko Nacionālo konferenču organizatori uzdod cits citam gadu no gada. Katru vasaru.

Ja tas nav noslēpums, tad cik daudz sesijās, tu esi biju organizatore?

Ak vai, esmu jau pārstājusi skaitīt. Nacionālajās konferencēs kā organizatore esmu piedalījusies kopš 2009. gada līdz ar to jau četras ir aizvadītas un vēl viena ir priekšā. Biju arī vienā reģionālā sesijā 2012.gadā, kas norisinājās Piņķos.

Un kāpēc tā? kāpēc jau piekto gadu [Signe ir arī organizatoru komandā 2013.gada Latvijas Nacionālajai konferencei] Tu organizēsi, nevis darīsi ko citu tajās sesijās?

Būtībā, atbilde ir pavisam vienkārša – man to patīk darīt. Citādāk tik ilgi šajā pozīcijā nebūtu uzkavējusies. Tam klāt, protams, ir arī citi apstākļi. Tā nu sanāca, ka, manuprāt, bija diezgan neveiksmīga pirmā pieredze vadot komiteju, kas mani nerosināja veidot EJP karjeru čērošanā. Un, iespējams, ka aplami, bet dažkārt šķiet, ka esmu pārāk slinka vai pārāk veca [smejas] lai būtu par žurnālistu.

Turklāt, man patīk būt aiz kulisēm. Patīk kontrolēt un vadīt sesiju un visu, kas tajā notiek, tajā pašā laikā paliekot neredzamai vai nezināmai. Dažkārt šķiet, ka ne visi novērtē cik daudz organizatori patiesībā spēj ietekmēt sesijas gaitu ar darbu „fonā”. Protams, lieliski ir arī tas, ka man ir diezgan brīva kontrole pār savu darba grafiku, it sevišķi pirms sesijas.

Tu tik daudzas reizes esi bijusi par organizatoru, ka turpat loģisks šķiet jautājums, kādēļ vēl neesi bijusi nevienai sesijai par Galveno organizatoru?

Tas lielākoties ir saistīts ar manu raksturu – līdz šim neesmu uzskatījusi, ka pietiekami daudz zinu un, ka man ir pietiekami daudz pieredzes, lai to paveiktu. Tas, laikam jau, ir pašapziņas jautājums. Un, protams, līdz šim neviens jau nebija arī mēģinājis organizēt sesiju no ārzemēm – man tas šķita diezgan liels šķērslis, ņemot vērā to, ka dzīvoju Edinburgā, Skotijā. Bet šobrīd gan, ņemot vērā arī to, ka Andrim ar Uģi izdevās uzorganizēt sesiju, kurai viens Galvenajiem organizatoriem dzīvo ārpus Latvijas, ticu tam, ka arī pati spēšu to paveikt. Agrāk vai vēlāk, bet arī man reiz būs pašai sava sesija. Būs.

Vai nav tā, ka citi tevi jau sāk ķircināt, ka tu esi tikpat kā mūžīgais organizators?

Jā, šķiet, ka tā ir gan. [smejas] Vajadzēs vienreiz saņemties un sev uztetovēt uz rokas „Orga fo’ life” vai ko tamlīdzīgu, lai visi zinātu kam viņi stājušies pretim.

Ja tu nonāc tādā situācijā, ka sāc domāt, ka nu viss, vairs nekad nebūšu orgnizators. Kurš ir tas mirklis, kura dēļ tev tomēr ir doma “šis ir tā vērts”.

Ak jel.. [mirkli apdomājas] Nē, patiesībā atbilde ir gaužām vienkārša. Tieši šis ir viens no tiem mirkļiem, jo es ātrumā izskrienu domās cauri visām tām lietām, ko esmu darījusi Tellusā un saprotu, ka šī ir mana organizācija ar maniem draugiem. Tādēļ, ka man ir iespēja runāties un ākstīties, un darīt citas lietas, ar cilvēkiem, kas man gadu gaitā ir kļuvuši gaužām tuvi. Tas visdrīzāk, ka nekad nebūtu noticis, ja es nebūtu bijusi tajās sesijās, kurās bija arī šie cilvēki. Jau iepriekš esmu domājusi par to, ka tikai pāris cilvēkiem ir izdevies man kļūt tik tuviem, kā tiem cilvēkiem, kas ir no Tellus.

Kas, tavuprāt, šo 5 gadu laikā ir audzis organizatoriskajās lietās?

Man gan laikam nešķiet īsti pareizi salīdzināt visu to, kas ir noticis gadu gaitā un likt lietas vienā katlā, tomēr jāsaka, ka mēs viennozīmīgi esam pacēluši Latvijas sesiju standartu. Tās nu jau ir sesijas ar atzīstamu kvalitāti. Mēs vairs neesam tik haotiski un mazāk improvizējam, nekā tas bija agrāk, jo mēs gluži vienkārši nezinājām kā ar to tikt galā. Ir grūti ko komentēt par visām sesijām vienlaikus kā par kopumu, jo katram organizatoru pārim ir savs darba stils un, protams, ka darbs, to pakļautībā mēdz krasi atšķirties, jo katram no tiem ir savas prioritātes un vēlmes. Turpat vienīgā lieta, ko es varu attiecināt uz visu, ir tā, ka mums ir uzlabojusies informācjas nodošana no „paaudzes uz paaudzi”, lai gan man nav ne mazākās nojausmas kā tieši mēs to šobrīd panākam – šķiet, ka vēljoprojām ar savdabīgu „mutvārdu kultūru”, bet mums tas izdodas.

Neskatoties uz to visu, kas būtu tā viena joma, kurā, tavuprāt, mums vēl ir dikti, kur augt?

Iekšējā komunikācija, bet es uzskatu, ka šajā ziņā ir iespējams saniegt tikai kaut kādu pakāpi zem izcilas. Vismaz tikmēr, kamēr mēs esam bezpeļnas brīvprātīgā organizācija. Tas tāpēc, ka esam „bez” peļņas un „brīv” prātīga organizācija. Tā motivācija, kas šobrīd ir mūsu cilvēkiem ir neaprakstāma, tajā ziņā, ka mēs esam spējuši salikt kopā tik vienreizējus pasākumus balstoties lielākoties tik vien kā uz pašatdevi. Tomēr bieži vien ir kaut kādas detaļas, kā, piemēram, saziņa, kurai vienkārši pietrūkst šīs unikālās motivācijas. Nezinu, man tā uz sitienu grūti atcerēties daudzas lietas par visām LNK kurās esmu bijusi, bet cik nu atceros no nepatīkamā, tad tas visbiežāk ir saistāms tieši ar komunikācijas trūkumu vai tās nepilnību.

Protams, ka arī mums ir kaut kādas lietas, kas nepadodas, bet vai tu teiktu, ka ir kas tāds, ko mēs gadu laikā esam zaudējuši, cerams uz neatgriešanos, kas agrāk kā kāda slikta īpašība mums vilkās pakaļ?

Man gribētos teikt, ka esam tikuši vaļā no tādas kā nepamatotas pieticības, ja vien to tā drīkst saukt. Ar katru gadu Galvenie organizatori uzdrīkstat sapņot aizvien lielākos apmēros un TeNS tam ir izcils piemērs. Puišiem bija sapnis un viņi to realizēja. Vienmēr var atrast elementus pie kuriem varētu piesieties un ko pārmest, bet viss izdevās un mēs varam virzīties vēl tālāk uz augšu.

Ņemot vērā to, ka jau pavisam drīz pie mums „ciemos” ieradīsies viss EJP, kas, tavuprāt ir kas tāds, ko mēs varam stādīt visiem priekšā kā jomu, kurā esam patiesi izcili?

Pirmkārt jau sviestmaižu masveida smērēšana iztērējot tam smieklīgi maz naudas. [smejas] Bet ja nopietni, tad vislielākā mūsu vērtība, šķiet, ir pašatdeve. Tas, cik ļoti pašaizliedzīgi mēs nododamies EJP un Tellus, nežēlot tam ne naudu, ne laiku, ne mācības, ne ko citu. To mēs esam jau pierādījuši ar mūsu nacionālajām sesijām, un ceru, ka tie cilvēki, kas veidos IS, spēs to izdarīt arī saistībā ar to sesiju.

Runājot par cilvēkiem, kas šīs sesijas padara par realitāti, kas ir tas, kāpēc tu ieteiktu kādam arī organizēt piecas nacionālās sesijas?

Tāpēc, lai organizatoru darba sapulcē tu varētu apsēsties blakus kādam jaunulim un ar nopūtu teikt: “Zinies, tajā deviņdesmit piektajā gadā mēs gan brokastis visai sesijai taisījam paši…” Ticiet man, tas ir tā vērts.

Teiksim paldies Signei, bet tiem, kam ir interese, tad informējam, ka šā gada Kurzemes Zemgales reģionālo sesiju organizēs Mārtiņa Žilinska un Toma Viļņa vadītā komanda, kurā ietilpst Kerija Jančevska, Kristiāna Spalva, Teiksma Jankava, Viktorija Ostrovska, Viktorija Mališeva, Alviss Bless, Klāvs Galenieks un Reinholds Razums.

Nākamā gada Latvijas Nacionālo konferences organizēšanā savukārt piedalīsies Ance Rudzīte, Anna Marija Leščinska, Anna Marija Ķiesnere, Linda Miķelsone, Signe Groznija, mūsu stāsta varone Signe Rudoviča, Klāvs Galenieks, Māris Rutkis un Reinholds Razums. Šo kolektīvu savukārt diriģēs Diāna Orlovska un Kate Dreiblathena.